Kļūt par tautastērpu meistaru
No 1945. līdz 1991. gadam trimdas latviešiem saikne ar Latviju bija ierobežota, ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem nebija iespējas pasūtīt tautastērpus no Latvijas. Zināšanas par tautastērpiem un to darināšanu balstījās, izmantojot bēgļu gaitās izvestās grāmatas, reizēm arī no Padomju Latvijas atsūtītos izdevumus. Lielu autoritāti trimdas sabiedrībā ieguva cilvēki, kuri bija mācījušies etnogrāfiju un rokdarbus Latvijā, piemēram, Kanādā dzīvoja Aleksandra Dzērvīte, Ziemeļanglijā – Elga Kivicka un Ērika Vīlipsone. Pamazām katrā no latviešu kopienām radās savi meistari, kas prata gan aust, gan izšūt, gan darināt jostas un rotas. Daži no meistariem tik tālu attīstīja savas amata prasmes, ka varēja pārtikt no šī darba, pildot pasūtījumus no tautiešiem savā kopienā un arī citās pasaules valstīs.
Vairākās vietās pasaulē – Eiropā, ASV, Kanādā, Austrālijā – radās spēcīgi domubiedru pulciņi, kuros rokdarbu meistari dalījās pieredzē, centās paši veidot etnogrāfiski pareizus tautastērpus un citus smalkus rokdarbus. Starp lietpratējiem radās pat konkurence, kas veicināja ļoti smalku un rūpīgi apstrādātu tautastērpu tapšanu. Meistari braukāja uz diasporas kopienām visā pasaulē, kur uzstājās ar lekcijām un meistarklasēm. Par tautastērpu darināšanu un valkāšanu notika diskusijas trimdas latviešu presē. Vienreizējie rokdarbi tika izstādīti tautastērpu skatēs latviešu dziesmu svētkos un izstādēs dažādos latviešu sarīkojumos ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Austrālijā. Skatēs un izstādēs tautastērpus vērtēja speciālas ekspertu komisijas un godalgoja prasmīgākos meistarus.
Tautas deju kopu gatavotie tērpi
Toronto latviešu tautas deju kopa “Diždancis” Zigurda Miezīša vadībā lēma paši iemācīties darināt savus tautastērpus...
Trimdā pieejamie literārie avoti par latviešu etnogrāfiju
Lai darinātu tautastērpus un citus lietišķās mākslas priekšmetus, trimdas latvieši izmantoja 20. gadsimta 30. Gadu profesionālo mākslinieku Jēkaba Bīnes, Anša Cīruļa, Arvīda Dzērvīša, Jūlija Madernieka kompozīciju metus. Informācija par tautastērpiem tika gūta no tādām līdzpaņemtajām grāmatām kā “Ievads latviešu tautas tērpu vēsturē” [Arvīda Dzērvīša un V. Ģintera red. Rīgā: J. Grīnbergs, 1936]; “Mākslas vēsture” [Vilhelms Purvītis, Visvaldis Peņģerots. Rīga: Grāmatu Draugs, 1934] “Latviešu konversācijas vārdnīca” 21 sēj. [Rīga: A. Gulbja apgāds, 1921–1940]; “Latvju raksti” 1.–3. sēj. [red. Rihards Zariņš. Rīga: Valstspapīru spiestuve, 1924–1931]; “Novadu tērpi” [Adolfs Karnups, Elga Kivicka. Jelgava: Latvijas Lauksaimniecības kamera. 1939]; Aleksandras un Arvīda Dzērvīšu izdevumi. Trimdas laikā vairākas publikācijas par latviešu tautastērpiem un to elementu izgatavošanu tika pārizdotas vai laistas klajā no jauna. No muzeja “Latvieši pasaulē” bibliotēkas.
Amatnieku kopa Līdsā
1952. gadā Lielbritānijā Līdsā tika nodibināta Rūdolfa Priedes vadītā daiļamatniecības studija. Rūdolfs Priede jau Latvijā bija strādājis kā kokapstrādes daiļamata meistars.
Žurnālu “Latvju Zeltene” un “Latviešu Lietišķā Māksla” izdevumi
Žurnālu “Latvju Zeltene” un “Latviešu Lietišķā Māksla” izdevumi Pirmie septiņi žurnāla “Latvju Zeltene” numuri Aleksandras Rugājas un Allas Rugājas-Zēbergas redakcijā iznāca 1948. un 1949. gadā Minhenē, Vācijā. Vēlāk žurnāla redakcija pārcēlās uz Adelaidi, Austrālijā, kur līdz 1970. gadam iznāca vēl 46 numuri. Žurnāls “Latvju Zeltene” bija iecienīts trimdas latviešu vidū daudzās mītnes zemēs. Žurnālā tika publicēta informācija gan par tradicionālo rokdarbu, tai skaitā tautastērpu darināšanu, gan par modernu apģērbu izgatavošanu. Žurnālu “Latviešu Lietišķā Māksla” izdeva Latviešu daiļamatnieku apvienība Austrālijā no 1966. līdz 1996. gadam. Izdevumā tika aprakstītas latviešu daiļamatnieku izstādes un meistari visā pasaulē. No muzeja “Latvieši pasaulē” bibliotēkas.
