Tautas deju kopu gatavotie tērpi

Toronto latviešu tautas deju kopa “Diždancis” Zigurda Miezīša vadībā lēma paši iemācīties darināt savus tautastērpus. Deju kopā katrs dalībnieks darināja un paturēja īpašumā savu tautastērpu. Puiši tika aicināti gatavot Alsungas vīru tērpus, savukārt meitām tika dota brīva izvēle. Tā deju kopas vīrieši paši kala sleņģenes un izgatavoja apkalumus, bet sievietes iemācījās aust pīnes, ko šūt gar brunču malām. Atzīstot Elgas Kivickas un Adolfa Karnupa sagatavoto izdevumu “Novada tērpi” par ļoti noderīgu informācijas avotu tautastērpu izgatavošanai, deju kopa “Dičdancis” to pārizdeva kā grāmatu. Izdevumam tika pievienoti gan dziju krāsu paraudziņi, gan fotogrāfijas, kur paši dejotāji bija tautastērpu modeļi. Arī Austrālijā 20. gadsimta 80. gados dejotāji paši darināja sev tautastērpus. Tā notika gan deju kopā “Sprigulītis” Skaidrītes Darius vadībā, gan deju kopā “Jautrais pāris” Sanes Upenieces vadībā. “Sprigulīša” dejotāji izgatavoja sev arheoloģiskos tērpus, savukārt “Jautrā pāra” puiši taisīja pastalas un kala rotas, bet meitas izšuva kreklu apkakles. Pēc Sanes Upenieces domām, pašu rokām izgatavotie tautastērpi “cēla tērpa vērtību dejotāja acīs, jo tērps, kas paša darināts, vairs tik viegli netiek pēc koncerta nosviests uz grīdas citiem pa kājām.” (No Ritas Vīksnas raksta laikrakstā “Austrālijas Latvietis”, 28.04.2010.)