Tautastērpu gatavošana bēgļu nometnēs

Tautastērpi tika darināti gan nometnēs rīkotajās darbnīcās, gan brīvajā laikā.

Pastkartes ar dažādiem Latvijas novadu tautastērpiem. Izdotas Rīgā, P. Mantinieka kartogrāfijas institūtā 1938. gadā. Izvestas no Latvijas, dodoties bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās. Ritas Jefimovas dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2016.397).

Informācija tautastērpu darināšanai

Tautastērpu darinātāji dalījās savā starpā ar iegūtajām zināšanām, kladēs un burtnīcās kopējot rakstus un musturus, krāsu salikumus un izmērus.

Darbnīcas bēgļu nometnēs

Darbnīcās audzēkņi gatavoja dāvaniņas saviem bērniem, draugiem, kaimiņiem gan nometnēs, gan ārpus tām.

Tautastērps – zaudētās Latvijas simbols

Līdzi paņemtie un uz vietas darinātie tautastērpi tika izmantoti gan kā svētku, gan arī kā goda apģērbs, lai reprezentētu savu dzimteni Latviju.

Tautastērpi. Kara bēgļu nometnēs

Bēgļu nometnes – mazās Latvijas

Otrā Pasaules kara beigās apmēram 180 000 Latvijas iedzīvotāju atstāja savas mājas kara ugunīs un, riskējot ar dzīvību, meklēja glābiņu rietumos – Vācijas kontrolētajās teritorijās.

Jau 1943. gadā tika nodibināta Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācija (United Nations Relief and Rehabilitation Administration – UNRRA). Tās funkcijas 1947. gadā pārņēma Starptautiskā bēgļu organizācija (International Refugee Organization jeb IRO), kas izveidoja bēgļu nometnes – pazīstamas ar nosaukumu “DP nometnes” (Displaced Persons Camps). Pārvietoto personu jeb DP nometnēs uzturējās tie bēgļi, kuri nevarēja atgriezties mājās, jo viņu zemes bija okupētas.

Pēckara Vācijā, Austrijā un Dānijā latvieši bija izkaisīti pa 294 nometnēm. Par spīti tam, ka nometnēs apstākļi bija trūcīgi – pieticīgs un vienveidīgs ēdiens, kopdzīvošana barakās – bēgļi rīkoja un iesaistījās dažādās kultūras, izglītības un politiskās aktivitātēs. Gandrīz katrā nometnē izveidojās tā sauktā “mazā Latvija”, kur bija sava pamatskola vai vidusskola, teātra ansamblis, koris, tautas deju kopa un dažādas citas latviešu kultūru uzturošas nodarbības.

“Sākumā bijām 16 cilvēki vienā istabā. Lai būtu cik necik privāta dzīve, ar auklām istabu sadalīja četrās daļās, un pāri auklām pārmeta segas. Vēlāk mūsu ģimenei piešķīra pašiem savu istabu. Galvenais – ar izlietni! Biju tādā sajūsmā, ka divas dienas berzu un mazgāju izlietni, kamēr tā bija lietošanas kārtībā.”