Brunči no aizkariem apmaiņā pret pārtiku

Lai izgatavotu bēgļu nometnē Nīcas brunčus, Paulīne Bauke izmantoja logu aizkarus. Tos viņa iemainīja pret pārtikas produktiem no citas latvietes, kura no Latvijas līdzi paņemtos aizkarus savā nometnes istabā izmantoja kā sienas segu. Paulīne, būdama liela rokdarbniece, atrada arī dzijas un diegus, lai brunčus un kreklu varētu izgatavot puslīdz etnogrāfiski pareizi. Kad tautastērps bija gatavs, Paulīnes meita Ināra to izmantoja dažādos sarīkojumos, kas notika latviešu skolā bēgļu nometnē. Vēlāk, kad Ināra un viņas mamma izceļoja uz Jaunzēlandi, tautastērps tika vilkts, uzstājoties dažādos latviešu sarīkojumos. Pēc desmit gadiem pārceļoties uz Čikāgu, Ināra tautastērpu vilka, daudzus gadus dejojot tautas deju kopā “Dzelme”, dziedot Milvoku latviešu jauktajā korī “Dzimtene”. Nīcas tautastērps tika vilkts ik gadu dažādos latviešu kopienas sarīkojumos. Tas pabijis daudzos latviešu dziesmu svētkos gan Amerikā (Bostonā, Klīvlendā, Indianapolē, Portlendā, Milvokos), gan Kanādā (Toronto), gan arī Latvijā, kad Rīgā 1998. gadā Ināra piedalījās dziesmu svētku gājienā un kopkoncertā.