Mūsdienās labi pazīstamais latvieša tautastērpa kanons lielā mērā uzskatāms par tradīcijās balstītu, tomēr jaunradītu tērpu kopumu, kas Latvijā izveidojās 20. gadsimta 30. gados. Lai arī teju visi latviešu tautastērpi ir tapuši konstruēšanas ceļā, tos sakomplektējot atbilstoši novadiem un izmantojot tolaik muzeju krājumos esošos paraugus, tautastērps gadu gaitā ir kļuvis par ļoti nozīmīgu gan vizuālu, gan emocionālu latviskās identitātes izpausmi.

Starpkaru periodā Latvijā ne katram bija tautastērps. Tos darināja mājturības skolās vai pasūtināja speciālos salonos pie daiļamata meistariem. Tautastērpi tika vilkti svētku reizēs – dažādos nacionālas nozīmes sarīkojumos, piemēram, dziesmu svētkos, oficiālās vizītēs u. c. Tautastērpiem piemita skaistuma etalons – foto salonos tapušajos portretos redzams, ka tautastērpi tolaik bija iecienīts apģērbs. Ne velti, Otrā pasaules kara beigās dodoties bēgļu gaitās, tautastērps tika iepakots līdzi un izvests no Latvijas kā lielākais dārgums.