“Saliktie” un pielāgotie tautastērpi

Ne visās latviešu mītnes zemēs bija pieejami atbilstoši materiāli tautastērpu darināšanai, tāpēc brunču pagatavošanai tika pielāgoti un izmantoti dažādi rūtaini un svītraini audumi, kas kaut cik vizuāli atbilda tautiskiem priekšstatiem vai latviskā tērpa stilam. Tā veidojās uz vietas tapušie tērpi, kas nereti bija stilizēti un radušies kā vietējo šuvēju prasmju, izpratnes un interpretācijas rezultāts.

Mītnes zemēs tapa arī “saliktie” latviešu tautastērpi, kam atsevišķas detaļas varēja būt arī no mītnes zemes tradicionālajiem apģērbiem un to aksesuāriem. Nereti tautastērpi tika sakomplektēti, izmantojot starptautiskus sakarus, piemēram, rotas nopērkot vai pasūtot pie meistariem, kas dzīvo citās valstīs un vai pat kontinentos. Mūsdienās tautastērpa komplektēšanai nereti tiek izmantots internetā atrodamais piedāvājums.

Daudzās mītnes zemes, kur dzīvoja trimdas latvieši, valdīja cits klimats, kam latviešu tautastērpi nebija piemēroti. Vilkt no vilnas audumiem gatavotu tautastērpu lielā karstumā bija nepraktiski. Daudzi Brazīlijas un Austrālijas latvieši bieži piemin mocības, dejojot vai dziedot tautastērpos vairāk nekā 30 grādu karstumā! Tomēr, neskatoties uz to, tikai retu reizi tautastērpa nēsāšanas tradīcija zaudēja karstuma priekšā, un tikai daži no latviešiem ārzemēs deva priekšroku stilizētiem tautastērpiem, darinot tos no plānākiem audumiem.