Tautastērpu gatavošana bēgļu nometnēs

Bēgļu nometnēs latvieši aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Lai uzturētu latvisko garu un saglabātu saikni ar Latviju, kā arī demonstrētu apkārtējiem – vietējai sabiedrībai un nometņu administrācijai – latviešu kultūru, tika rīkoti pasākumi. Daudziem latviešiem tas bija impulss sarūpēt sev tautastērpu. Tautastērpi tika darināti gan nometnēs rīkotajās darbnīcās, gan brīvajā laikā. Tā kā pēckara gados bija materiālu deficīts, nācās likt lietā izdomu, lai no dažādiem pielāgotiem audumiem taptu tautastērps. Visbiežāk bēgļu nometnēs tika darināti Bārtas, Nīcas un Rucavas tērpi, jo esošajos apstākļos tos bija salīdzinoši vieglāk un vienkāršāk izgatavot. Tautastērpiem, kas tapuši bēgļu nometnēs, piemīt būtiskas detaļas, kas atklāj gan tā laika dzīvi svešumā, gan ilgas pēc dzimtenes un vēlmi saglabāt latvisko.
UZVILKT LATVIJU

Bārta, Bārta, Nīca, Bārta, Nīca, Rucava… Kāpēc Tik Daudz Dienvidkurzemes Tautastērpu?

Rita Jefimova, kas devās bēgļu gaitās deviņu gadu vecumā, atceras:
“DP nometnē jau bija traģiski, jo daži cilvēki bija paņēmuši līdzi tautas apģērbus, un viņus tik ļoti apskauda! Jo, kad nāca dziesmu svētki, tad visi gribēja tautas apģērbu! Un tad gāja kaut kur aizņemties… Es toreiz sacīju – man nekad mūžā nebūs vairāk tā, ka man nav tautas apģērba!”