Latviešu tautastērpa Baškīrijas versija
Mājas > Trimdā > “Saliktie” un pielāgotie tautastērpi > Latviešu tautastērpa Baškīrijas versija Latviešu tautastērpa Baškīrijas versija Tautastērps darināts 2004. gadā Baškortostānas Republikā, Krievijā. Tautastērps tapis Baškīrijā 2004. gadā kā latviešu folkloras ansambļa “Atbalss” skatuves tērps. Pagaidām nav noskaidrots tautastērpa prototips, pēc kura iedvesmojoties, tas ticis pašūdināts. Tas bijis viens no pirmajiem kostīmiem folkloras ansamblim, to, uzstājoties dažādos pasākumos gan Maksima Gorkija ciema skolā, gan Arhangeļskas rajonā, gan Baškortostānas Republikā, gan citur Krievijā, vilkuši vismaz triju ataudžu bērni. Dažus gadus vēlāk tapa citi tērpi, bet pirms desmit gadiem dalībnieki saņēma Latvijā darinātus – “īstos” – tautastērpus. No Latvijas atbraukušajām skolotājām, kuras Maksima Gorkija ciema skolā Baškīrijā latviešu pēctečiem mācīja latviešu valodu, latviešu dziesmas un dejas, šis kolorītais un stilizētais tērps ar netipiskajiem rakstiem un villaini licies “ļoti savdabīga latviešu tautastērpa interpretācija”. Taču folkloras ansambļa meitenes tērpu vilkušas ar lielu prieku. Kā atceras latviešu valodas skolotāja Kristīne Apse, kura Baškīrijā strādāja 2004./2005. mācību gadā: “Meitenes tērpu vilka un bija ļoti laimīgas! Dzīve ir dzīve. Ir jāpieņem, ka viss plūst un mainās – labāk, lai ir kādi latviski elementi tērpā, nekā vispār nekas!” Plašāku tautastērpa stāstu iepazīsti šeit: https://www.lapamuzejs.lv/baskirijas-terps Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2023.111). Foto: Latviešu folkloras ansamblis “Atbalss” pirmajos latviešu dziesmu svētkos Baškīrijā 2009. gadā. Artas Savdonas fotogrāfija. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Latviešu tautastērpa Baškīrijas versija Playing Previous Song Play Pause Next Song /
Audums no mājām jūras otrā krastā
Mājas > Trimdā > Mājās darināti tautastērpi > Audums no mājām jūras otrā krastā Audums no mājām jūras otrā krastā Sakas tautastērps. Darinājusi Sofija Sinka (dzimusi Zommere, 1924–2014) Molkomā, Zviedrijā 20. gadsimta 60. gados. Sofija Zommere kopā ar brāli 1944. gadā devās uz Zviedriju, no bēgļu laivas izkāpjot Gotlandes krastā. Sofijai bija līdzi mājās austs Sakas brunču audums. Trimdas sākuma gados Sofija dziedāja Teodora Reitera korī Stokholmā. Kad 1952. gadā apprecējās ar mākslinieku, aptiekāru Imantu Sinku, ģimene devās dzīvot uz Molkomu, Vermlandē. Tur viņa arī darināja Sakas tautastērpu, pati izšuva blūzi un villaini, bet brunču pašūšanai izmantoja audumu, ko bēgļu gaitās bija atvedusi līdzi no Latvijas. Silvijas Boijsen-Sinkas dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2023.52). Foto: Sofija Sinka pašdarinātā Sakas tautastērpā pie savām mājām Molkomā, Vermlandē, Zviedrijā, 20. gadsimta 60. gados. Silvijas Boijsen-Sinkas dāvinājums. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma.
Tautastērps spītējot sāpēm
Mājas > Trimdā > Mājās darināti tautastērpi > Tautastērps spītējot sāpēm Tautastērps spītējot sāpēm Abrenes tautastērps. Darinājusi Elza Emīlija Mežmalis (dzimusi Tupētāja, 1906–1992) Brisbenā, Austrālijā, 1987. gadā. Abrenes tautastērpu Elza Emīlija Mežmalis izgatavoja savai meitai Maigai Mežmalei. Elza rokdarbu prasmes – aušanu, šūšanu, izšūšanu – bija apguvusi Latvijā, biškopības skolā Vecbebros. Abrenes tautastērps tapa, kad Elza bija 81 gadu veca un ikdienā sadzīvoja ar artrītu, kas bija iegūts, daudzus gadus šujot zirgu sedlus ādas apstrādes uzņēmumā “Butler Brothers Saddlery” Brisbenā. Lai pirkstu locītavas uzturētu kustībā, viņa turpināja šūt ik dienu. Tautastērps meitai Maigai tika darināts, izmantojot tikai tos materiālus, kas bija mājās, tostarp arī meitas iepriekšējā Nīcas tautastērpa detaļas. Veselības problēmu dēļ Elza nevarēja izšūt blūzes rakstus, tāpēc viņa tos aizvietoja ar pašas austām prievītēm. Arī Abrenes brunču apauds ir Elzas austs. Maiga tautastērpu vilka, piedaloties Austrālijas Latviešu kultūras dienās un citos latviešu kopienas sarīkojumos. Margas Laimas Wren dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2020.400). Foto: Maiga Mežmale Abrenes tautastērpā 2004. gadā. Margas Laimas Wren dāvinājums. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Tautastērps spītējot sāpēm Playing Previous Song Play Pause Next Song /
Četriem brāļiem vienādi tautastērpi
Mājas > Trimdā > Mājās darināti tautastērpi > Četriem brāļiem vienādi tautastērpi Četriem brāļiem vienādi tautastērpi Nīcas tautastērps. Darinājis Arvīds Tilaks (1922–1987) Korbijā, Lielbritānijā, ap 1966. gadu. Tautastērps piederēja brīnišķīgajam pavāram, uzņēmējam un kulinārijas raidījumu vadītājam Mārtiņam Rītiņam (1949–2022). Tas ir bijis viņa vienīgais tautastērps mūžā. Sākumā Mārtiņš tērpu vilka Anglijā, uzstājoties ar Korbijas tautas deju kopu “Pērkonītis”, mūža otrā pusē – Latvijā, dziedot “Mārtiņkorī”. 1964. gadā, kad tautas deju kopa “Pērkonītis” gatavojās uzstāties Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hamburgā, Hermīne Rītiņa saviem vecākajiem dēliem pasūtīja vienādus tērpus pie Korbijā dzīvojošā latviešu skrodera Arvīda Tilaka. Domājams, ka Hermīne pati izrotāja svārkus, izšujot latviskos rakstus. 1966. gadā tērps tika pasūtīts arī jaunākajam dēlam Mārtiņam. Togad “Pērkonītis” kopā ar tautas deju kopu “Kamoliņš” devās koncertturejā uz Vāciju un Beļģiju. Mārtiņam dejojot “Pērkonītī”, tautastērps piedzīvojis dažādus notikumus daudzviet pasaulē, piemēram, 1970. gadā pabijis V Kanādas latviešu dziesmu svētkos Toronto, bet 1972. gadā Īrijā – slavenajā folkloras festivālā “Rose of Tralee”. Tautas deju kopa “Pērkonītis” tautastērpos dejojusi arī karalienes Elizabetes tēva brāļa dēla Gločesteras prinča Ričarda atkāzās viņu Barnvelas pils īpašumā. Rītiņu ģimenes dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2023.3). No labās: Mārtiņš Rītiņš ar brāli Andreju mātes Hermīnes izšūtos Nīcas tautastērpos. Rītiņu ģimenes dāvinājums. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma.
Praulienas brunči ar izšūtiem rakstiem
Mājas > Trimdā > Mājās darināti tautastērpi > Praulienas brunči ar izšūtiem rakstiem Praulienas brunči ar izšūtiem rakstiem Praulienas tautastērps. Darinājusi Ērika Zosārs (1911–2008) Melburnā, Austrālijā, 20. gadsimta 60. gados. Abrenes tautastērpa sakta. Darinājis Jānis Skulte 20. gadsimta vidū Lielbritānijā, izmantojot Anglijas, Viktorijas laika sudraba naudu (divu šiliņu monētu). Tautastērpa darinātāja Ērika Zosārs dzimusi Meirānos, Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās. Mūža lielāko daļu viņa nodzīvoja Austrālijā, kur aktīvi iesaistījās Melburnas latviešu sabiedrībā – piedalījās latviešu teātrī, dziedāja korī “Rota” un bija saimniece latviešu bērnu nometnē “Sprīdīši”. Ērika uzšuva vairākus tērpus gan sev, gan arī dēlam Ūvem. Pašgatavoto Praulienas tautastērpu Ērika vilka kora koncertos, Austrālijas latviešu kultūras dienās. Ērikas vaļasprieks bija izšūšana – viņa izšuva rakstus ne tikai krekliem un villainēm, bet arī šī tautastērpa brunčiem! Viņas dēls Ūve atceras: “Milzīgs darbs ieguldīts, izšujot šos tautastērpa brunčus, nevis ieaužot tajos rakstu! Viņa sēdēja un izšuva brunčus savā mazajā dzīvoklī. Tā man ir tiešām mīļa atmiņa!” Tautastērps – Ūves Zosāra dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2019.1704-1720). Sakta – tautas tērpu centra “Senā klēts” dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2018.1578g). Foto: Ērika Zosārs Praulienas tautastērpā savās mājās Melburnā, Austrālijā, 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Ūves Zosāra dāvinājums. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Praulienas brunčI ar izšūtiem rakstiem Playing Previous Song Play Pause Next Song /
Tautastērps Austrālijas “Sprigulītim”
Mājas > Trimdā > Mājās darināti tautastērpi > Tautastērps Austrālijas “Sprigulītim” Tautastērps Austrālijas “Sprigulītim” Nīcas tautastērps. Darinājusi Vita Ruņģis (precējusies Eversons, 1936–2019) Austrālijā 1953. gadā. Tautastērps tapis, pateicoties Austrālijas latviešu dejotpriekam. Tas notika tad, kad 1953. gadā Kanberā tika nodibināta tautas deju kopa „Sprigulītis” un nevienam no dejotājiem nebija tautastērpa. Vita atceras: “Toreiz tā negudroja, ka visiem vajag vienādus, bet – ko var vieglāk izdarīt? Kanberā nebija neviena, kas auž, tad mēs šuvām pašas savus tautastērpus. Skaidrītei bija Rucavas, Intai Skrīverei – Bārtas, man – Nīcas, Dacei Braslai bija Abrenes, Birutai bija Kuldīgas.” Pašu rokām tika izšūti arī tautastērpu krekli. Tolaik nekur nevarēja dabūt atbilstošas krāsas audumu Nīcas brunčiem, tad nu tika nopirka balta drēbe un nokrāsota sarkana. Vita pati darināja arī Nīcas villaini ar izšuvumiem: “Nevarēja dabūt tādu īstu drēbi, kuru varētu labi izšūt. Bet es nopirku, ko sauc par baby flannel. Uz tā es uzšuvu skaisto Nīcas villaini.” Vainaga pagatavošanai nebija iespējas iegūt pērles, tomēr tas, kaut arī “tāds bēdīgāks”, tika izgatavots. Vēlāk Vita pašuva savam tautastērpam sievas cepuri. Vitas un Egona Eversonu dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2015.161, LP2023.107). Foto: Kanberas tautas deju kopas “Sprigulītis” dejotājas 20. gadsimta 50. gados Austrālijā. Vidū: Vita Ruņģis Nīcas tautastērpā. Egona Eversona dāvinājums. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma.
Raksti no ASV kongresa bibliotēkas
Mājas > Trimdā > Mājās darināti tautastērpi > Raksti no ASV kongresa bibliotēkas Raksti no ASV kongresa bibliotēkas Nīcas tautastērps. Darinājusi Maija Veinberga (precējusies Hinkle, 1937) ap 1951. gadu ASV. Nīcas tautastērpu darinājusi muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” dibinātāja Maija Hinkle laikā, kad bija pusaudze un kopā ar ģimeni no bēgļu nometnes Vācijā pārcēlās uz Vašingtonu, ASV. Lai iegūtu rakstus tautastērpa izgatavošanai, Maija gāja uz ASV Kongresa bibliotēku: “Sēdēju pie Latvijas etnogrāfijas grāmatām, lai uzzīmētu rakstus uz rūtiņu papīra. Mamma man jau bija iemācījusi izšūt, kad dzīvojām bēgļu nometnēs Vācijā. Audumu nopirku veikalā kopā ar mammiņu – blūze ir kokvilnas. Saktas ir Vašingtonā pasūtinātas.” Maija tautastērpu visbiežāk vilka, kopā ar citiem Vašingtonas latviešu jauniešiem dejojot tautas dejas. Maija uzskata: “Tautastērps ir skaists un dziļš latviskās piederības simbols. Kad es uzvilku tērpu, es jutos lepna un priecīga, ka esmu latviete un ka varu savu latvisko piederību tik redzami parādīt. Es vilku tērpu ne tikai, lai uzstātos sarīkojumos, bet arī patriotiskos brīžos, piemēram, 18. novembra svinībās. Šis ir vienīgais tautastērps, kas man ir piederējis.” Tērpa villaine nav pabeigta – tai viens gals ir izšūts, bet otrs – nav. Iespējams, tas tādēļ, ka izvēlētais Nīcas raksts, lai arī precīzs, taču pārzīmēts uz auduma un izšūts daudz lielākā mērogā nekā parasti. Nav brīnums, ka pusaudzei Maijai pietrūka laika pabeigt šo darbu! Plašāku tautastērpa stāstu iepazīsti šeit: https://www.lapamuzejs.lv/vasingtonas-terps Maijas Hinkles dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2020.95). Foto: Maija Veinberga un Anda Ūdris tautastērpos tiek fotografētas avīžrakstam 20. gadsimta 50. gados ASV. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Raksti no asv kongresa bibliotēkas Playing Previous Song Play Pause Next Song /
Diriģenta koncerttērps
Mājas > Kara bēgļu nometnes > Tautastērpu gatavošana bēgļu nometnēs > Diriģenta koncerttērps Diriģenta koncerttērps Ziemeļvidzemes tautastērps. Darināts, iespējams, bēgļu nometnē Vācijā. Lina krekls no privātas kolekcijas. Lielvārdes josta, darinājusi Aina Pūliņa ASV. Prievīte, darināta 20. gadsimta vidū, Lielbritānijā. Tautastērps piederēja dziedātājam un diriģentam Jānim Austrumam (1912–2011). Pirms došanās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās Jānis Austrums ar savu ģimeni dzīvoja Lielvārdē, kur strādāja par skolas pārzini. Viņa aizraušanās visu mūžu bija mūzika, īpaši dziedāšana un kordiriģēšana. Bēgļu nometnē Eslingenē, Jāni uzaicināja iestāties vīru dubultkvartetā “Tēvija”, kas savulaik tika nodibināts Latvijā. Dziedātāji, uzstājoties koncertos, vilka gan tautastērpus, gan arī uzvalkus. Kad 1949. gadā Austrumu ģimene izceļoja uz Ameriku, Jānis Austrums turpināja dziedāt un diriģēt Bostonas latviešu kori “Līga”. Arī dubultkvartets “Tēvija” turpināja savu darbību Amerikā. Jāņa Austruma tautastērps piedalījies daudzos dubultkvarteta “Tēvija” koncertos, kā arī dziesmu svētkos gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā. Tautastērps – Voldiņu ģimenes dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2016.111). Josta – Jura Pūliņa dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2023.114). Krekls – tautas tērpu centra “Senā klēts” dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2018.2187). Foto: Vīru dubultkvartets “Tēvija” bēgļu nometnē Eslingenē, Vācijā, 20. gadsimta 40. gados. Jānis Austrums otrajā rindā, labajā pusē. Zintas Kūlītes dāvinājums. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma.
Nīcas brunči no krāsotas segas
Mājas > Kara bēgļu nometnes > Tautastērpu gatavošana bēgļu nometnēs > Nīcas brunči no krāsotas segas Nīcas brunči no krāsotas segas Nīcas tautastērps. Darinājusi Rita Zemītis (dzimusi Treija, 1917–1995) 20. gadsimta 40. gadu beigās Vācijā. Tautastērpu Rita Zemītis darināja bēgļu nometnē Eslingenā, Vācijā, kur bēgļiem notika dažādas apmācības. Vienā no tām Rita izvēlējās izgatavot savu tautastērpu. Tolaik nebija iespējas darināt tērpu no tradicionāla auduma – tā šie Nīcas brunči tapa no nometnē iedotas gultas segas, kas tika nokrāsota tik tuvu Nīcas brunču tonim, cik vien bija iespējams. Rita, būdama liela dziedātāja, dejotāja un runātāja, savu tautastērpu valkāja daudzos trimdas sabiedrības sarīkojumos. Tautastērps kopā ar tā īpašnieci piedzīvoja arī dziesmu un deju svētkus Latvijā. Daces Ķezbers (Latvju tautas mākslas muzejs Čikāgā) dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2019.2570). Foto: Memmingenes bēgļu nometnē 1949. gadā Vācijā. Vijas Vildes Mežnoras dāvinājums. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Nīcas brunčI no krāsotas segas Playing Previous Song Play Pause Next Song /
Brunči no aizkariem apmaiņā pret pārtiku
Mājas > Kara bēgļu nometnes > Tautastērpu gatavošana bēgļu nometnēs > Brunči no aizkariem apmaiņā pret pārtiku Brunči no aizkariem apmaiņā pret pārtiku Nīcas tautastērps. Darinājusi Paulīne Bauke (dzimusi Silkalns, 1893–1991) 20. gadsimta 40. gadu beigās Vācijā. Lai izgatavotu bēgļu nometnē Nīcas brunčus, Paulīne Bauke izmantoja logu aizkarus. Tos viņa iemainīja pret pārtikas produktiem no citas latvietes, kura no Latvijas līdzi paņemtos aizkarus savā nometnes istabā izmantoja kā sienas segu. Paulīne, būdama liela rokdarbniece, atrada arī dzijas un diegus, lai brunčus un kreklu varētu izgatavot puslīdz etnogrāfiski pareizi. Kad tautastērps bija gatavs, Paulīnes meita Ināra to izmantoja dažādos sarīkojumos, kas notika latviešu skolā bēgļu nometnē. Vēlāk, kad Ināra un viņas mamma izceļoja uz Jaunzēlandi, tautastērps tika vilkts, uzstājoties dažādos latviešu sarīkojumos. Pēc desmit gadiem pārceļoties uz Čikāgu, Ināra tautastērpu vilka, daudzus gadus dejojot tautas deju kopā “Dzelme”, dziedot Milvoku latviešu jauktajā korī “Dzimtene”. Nīcas tautastērps tika vilkts ik gadu dažādos latviešu kopienas sarīkojumos. Tas pabijis daudzos latviešu dziesmu svētkos gan Amerikā (Bostonā, Klīvlendā, Indianapolē, Portlendā, Milvokos), gan Kanādā (Toronto), gan arī Latvijā, kad Rīgā 1998. gadā Ināra piedalījās dziesmu svētku gājienā un kopkoncertā. Ināras S. Baukes-Krūmiņas dāvinājums. Muzeja “Latvieši pasaulē” krājums (LP2018.2255). Foto: Ināra Bauke Nīcas tautastērpā Kreistčērčā, Jaunzēlandē ap 1951. gadu. Ināras S. Baukes-Krūmiņas dāvinājums. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma.